Padomju laikos dažus gadus dzīvoju vecā lauku mājā Cēsu rajonā. Šis laiks sakrita ar periodu, kad piestrādāju pie sevis apzināšanās sapņos, naktīs klejoju pa mežiem, eksperimentēju ar druīdu rituāliem un tamlīdzīgi.
Kādu vakaru, kad biju nodzīvojis apmēram nedēļu, brīdī starp nomodu un miegu, jūtu, guļas dīvains smagums uz kājām. Lēnām un neatlaidīgi tas virzās uz augšu, līdz viducim un guļas uz krūtīm. Piespiedu sevi celties un iet pāri istabai līdz durvīm un ieslēgt elektrību. Kamēr gāju, visapkārt skanēja smiekli, sīki, velnišķīgi ... tāds īpatnējs skaņu efekts, kā kvadro varbūt. Liekas, smējēju ļoti daudz. Ieslēdzu gaismu un viss apklusa. Pārliku gultu pie citas sienas un nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtojās.
Toties pagalmā šad un tad vienā vietā redzēju ko līdzīgu melnam lakatam griežoties. Stāstīju pazīstamai sievietei, kura redzēja auras un ārstēja vēža slimniekus (neoficiāli, protams), viņa brīdināja, ka šādas vietas ļoti bīstamas, uz tās uzturoties, var visādas sliktas lietas notikt, var arī nomirt.
Pēc gadiem, kad beidzās padomju laiki un sāka atgriezt īpašumus, man izdevās satikt mājas saimnieci. Vietā, kur sākotnēji gulēju, mirusi viņas māte. Apkārtējie pazinuši kā vārdotāju. Spējusi apturēt ugunsgrēku un tamlīdzīgas lietas. Acīmredzami, viņa un kaut kas vēl bija tur joprojām ... Jautāta par melno lakatu, saimniece zināja stāstīt, ka agrāk pagalma vietā bijis ābeļdārzs un tajā konkrētajā vietā atradusies lapene. Krievu karavīri atraduši šķūnī viņas brāli, kas sadarbojies ar vāciešiem, atvilkuši uz lapeni, tur arī spīdzinājuši, situši, līdz nobeiguši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru